2011. gada 3. augusts.

Ja katrai dienai nometnē piešķir īpašu nosaukumu, tad šī noteikti bija „Teātra diena”. Neskatoties uz intensīvo mēģinājumu grafiku, bija jāatrod laiks, lai uzvestu izrādi. Un mēģinājumi koncertam tiešām prasīja daudz spēka. Dalībnieki beidzot, kad koncerta programma ir veiksmīgi atradusi savu ceļu uz Valdemārpili, tika iepazīstināti ar tās skeletu. Visas notis ir izdalītas, gandrīz visas dejas ir iemācītas un cītīgajiem vadītājiem palikuši pēdējie spēki, lai pamācītu neapķērīgāgos māksliniekus.

Taču šie paši mākslinieki un pasniedzēji demonstrēja savu neizsikstošo radošo enerģiju un talantu vakarā, uzvedot „Romeo un Džulijeta. Laiku lokos”. Pasaulslavenais mīlas stāsts tika prasmīgi attēlots kā akmens laikmetā, tāpat 3000 gadu pēc m.ē. tālā nākotnē. Skolotājas pielāgoja lugu 1985. gada Ļeņingradai „Likteņa ironijas” ieskaņās ar ļoti kolorītu Romeo jeb Lukašinu. „Trokšņu ciems”, proti, studijas meitenes, parādīja izcilu sniegumu iejūtoties alu cilvēku ādās. Tiešām patīkams pārsteigums par lielo talantu un neizmērojamo potenciālu. „Koku laumiņas” ceļoja tālā nākotnē un parādīja, ka stāstam it nemaz nav jābeidzas traģiski, lai tas būtu skaists. „Kakafonija” parādīja mūsdienu mīlas pāri metropolē Ņujorkā, kur košie Brodvejas mūzikli parāda cilvēku patieso būtību. Nākamais priekšnesums rādīja Romeo un Džulijetu tumšajos viduslaikos, kad bija izplatīta raganu dedzināšana, ar pāris moderniem elementiem. Jāuzteic Džulijetas lomas tēlotājs Kārlis Brālītis, kura izvēle šai lomai atbilst attiecigā perioda priekšstatiem par teātri. Kā pēdējie uzstājās „Mabaliki” ar brīnišķīgu Romu un Jūliju 1905. gadā, turklāt priekšnesums bija ļoti smalki iestudēts, uzstājoties vairākās valodās. Šķiet, neviens neaizmirsīs šo vakaru, šo „детскый сад”.

Nometnes hroniste Kristīne Senkāne