Pavisam nemanot jau klāt rudens. No kokiem krīt lapas tādā ātrumā,  it kā censtos aizbēgt no vasaras. Kamerkorim ”Tonika” šis laiks saistās ne tikai ar lapu un lietus lāšu krišanu. Šajā laikā jau 5. reizi „Tonika” devās uz festivālu Šveicē un koncertiem Austrijā un Vācijā. Šoreiz  brauciens ir īpašs ar to, ka gandrīz pusei kora dalībnieču tas bija pirmais brauciens kopā ar „Toniku”. Satraukums bija manāms ikvienā, bet tas nepārspēja sajūsmu par gaidāmo. Brauciens ilga no 26.oktobra līdz 3.novembrim. Savu sagatavoto programmu sniedzām vairākās pilsētās jau iepriekšminētajās valstīs – Austrijā, Vācijā un Šveicē, kurā bija lielākais koncertu skaits. Es vēlētos dalīties ar jums mūsu piedzīvotajā jeb kā mēs piedzīvojām četrus gadalaikus deviņās dienās.Mūsu ilgi gaidītais brauciens sākās 26. oktobrī 5:00 no rīta. Viena pēc otras meitenes ieradās Rīgas Skolēnu Pilī. Pirmais pārsteigums bija laika apstākļi- klāt bija pirmais sniegs. No agrā rīta noguruma vairs nebija ne miņas, sejas rotāja smaids un patīkams satraukums. Pēc kāda laika jau klāt bija autobuss un varējām ieņemt sev kārotās vietas, un ceļojums varēja sākties. Pirmo dienu aizvadījām autobusā, tomēr ceļš ir tāls, lai tiktu līdz vēlētajam  mērķim. Jau pirmajā dienā tika atklāts ceļojuma informatīvais raidījums „Tudiš PĪP”, protams, nosaukums visiem dzirdēts un asociējas ar kaut ko citu, taču šeit, tā sauktais, „knifs” bija veltīts brauciena nedēļas galvenajam mērķim – kamerkora „Tonika” dzimšanas dienai, kas jau 46. gadu tiek svinēta 30. oktobrī. Visu braucienu ar visdažādākajām aktivitātēm mēs svinējām savus svētkus, ik dienu veidojot raidījuma sadaļu „Dzimšanas dienas piecpadsmitminūte”, aptverot gan kora vēsturi, jau iepriekš aptaujājot „Tonikas”  bijušās dziedātājas, ko tām devis laiks korī, gan pašām izveidojot kolāžas „Es. Mēs. Es mūsos”, no kurām atgriežoties mājās izveidota neliela izstādīte, kas apskatāma pie mūsu mācību telpas.

Pirmais koncerts bija Austrijā, Forau pilsētiņas baznīcā, kur mūs sagaidīja jauniešu deju kopa „Schuhplattlergruppe Vorau”, kas viesojušies arī Rīgas Skolēnu pilī un ir arī TDA „Uguntiņa” draugi. Pirms koncerta mums tika noorganizētas brīnišķīgas pusdienas ar porcijām Everesta augstumā. Piedzīvojām fantastisku cilvēku atsaucību un labvēlību. Koncertā baznīcā klausītājiem dāvājām garīgo mūziku, kā, piemēram, Volfganga Amadeja Mocarta „Laudate Dominum”, Riharda Dubras „Ave Maria” un C. Franka mūziku K. Beinerta pārlikumā “Panis Angelicus”, kā arī latviešu autoru darbus – mūsu pašu Skolēnu pils koklētāju ansambļa „Austriņa” skolotājas Ivetas Tauriņas veidotās tautasdziesmu apdares „Šodien saule”, „Maza tautu istabiņa”, „Labrītiņu rītam devu” un „Rotā”, V.Pūces „Es bij` meita”, Ē. Ešenvalda „Dvēseles dziesma” un R.Kaupera „Mazā bilžu rāmītī”. Pēc koncerta bijām patiešām saviļņotas, jo klāt nāca cilvēki un izteica sajūsmu par mūsu izpildījumu un atdevi, lai arī pašas nerunājam vāciski un viņi nesaprot latviešu valodu uz brīdi šķita, ka šī valodas barjera vienkārši nepastāv un mēs brīnišķīgi saprotamies arī tāpat. Pēc koncerta līdz pat pusnaktij laiku pavadījām kopā ar mūsu jau iepriekš pieminētajiem draugiem- viņi rādīja savas dejas, savukārt mēs savas dziesmas. Vakara gaitā atradām daudzas kopīgas lietas  un pat dziesmas, kas mūs vieno. Prieku sagādāja arī apziņa, ka mūsu kultūra Austrijā ir atpazīstama, arī viņi lepojas ar mūsu izcilo operas solisti Elīnu Garanču un diriģentu Marisu Jansonu.

Pēc aizraujošā vakara mūsu ceļš turpinājās uz Šveici, kur jau 9:30 no rīta mums bija jādzied Saksas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Ilggadējā sadarbībā izveidojusies draudzība ar mācītāju Heku – Hofmani, kas kopā ar savu ģimeni uzņēma kori ar vissiltāko siltumu un sirds dāsnumu. Tas atspēkoja ikviena nogurumu pēc garā nakts pārbrauciena. Koncerts bija emocijām un smaidiem piepildīts. Satikām mūsu mūzikas piekritējus, kuri seko mūsu korim jau gadiem. Jaunākās kora dalībnieces tas patiešām sajūsmināja, jo kurš gan var iedomāties, ka mums ir mūsu mūzikas un skanējuma pielūdzēji arī tālajā Šveicē. Pēc koncerta sekoja tradicionālā fotografēšanās uz kalnu fona, tiešām elpu aizraujošs skats, un visapkārt tāds miers un klusums un cilvēku mīlestība un labsirdība. Cerams, ka tiksimies jau jūlijā Dziesmu svētkos Rīgā.

Nākošā diena iesākās uz varena emociju viļņa, jo mūsu pirmais pieturas punkts pilsētā, uz kuru devāmies, Bad Krocingenā, bija mūsu izcilās rakstnieces un filozofes Zentas Mauriņas atdusas vieta. Esot tik tālu no mājām, ir tik svarīgi piedzīvot to mirkli, kad tev šķiet, ka tu uz brīdi esi mājās. Arī šeit mūs sagaidīja „Tonikas” talanta cienītājs Baloža kumgs. Latvietis, kurš jau vairāk kā desmit gadus dzīvo Bad Krocingenā, Vācijā, kas pazinis dzīvē rakstnieci Zentu Mauriņu. Šajā svētbrīdī mēs pieminējām gan pašu Zentu Mauriņu, gan Latviju, mūsu zemi. Un tieši šobrīd vēlētos citēt Zentu Mauriņu:

„Nav laime tālumā jāmeklē. Liec ausi pie zemes, pie savas zemes, kurā tu esi ieaudzis un kurai tu piederi, un klausies bez nepacietības, lēni, uzmanīgi: nāks tava balta diena, ja ne šodien, tad rīt vai parīt, tikai drusku jāpagaida un pār purvu plīvošās malduguntiņas nav jāuzskata par vadzvaigznēm.”.

Tobrīd mēs sapratām, ka vajag tik maz, lai saprastu, kas ikvienam no mums ir svarīgs. Kopā mēs nodziedājām ne tikai R.Dubras ”Ave Maria” un Ē.Ešenvalda ”Manas mājas”, bet arī Latvijas valsts himnu. Lielākajai daļai pār seju bira asaras. Ja jautā- kāpēc? Neviens tā īsti arī nevarēja atbildēt. Šis mirklis tik ļoti atgādināja par mājām, par sev tuviem cilvēkiem, ka asaras krita pašas, pat nemanot.

Turpmākās divas dienas pavadījām Šveicē, pārsvarā, Erlinsbahā. 30.oktobrī, kā jau iepriekš minēju, koris svinēja savu 46. dzimšanas dienu. Šim notikumam par godu kora un Latvijas ilggadējs draugs Jozefs Millers jeb mīļi sakauts  – Seps, bija mums noorganizējis vienreizēju koncertu franciskāņu baznīcā, kapucīniešu klosterī. Koncerts bija emocionāli piepildīts. Skanēja gan garīgā mūzika, gan latviešu tautas mūzika. Publika bija sajūsmā, arī pašas kora dalībnieces bija uz kārtīga emocionālā pacēluma viļņa. Skanot pēdējai dziesmai J.Lūsēna „Mazu brīdi pirms” skanējums bija tik kluss, tik brīnumains, ka vairāk kā puse no kora dalībniecēm nevarēja vairs noturēt savas emocijas. Šis koncerts viennozīmīgi tika atzīts par labāko visa brauciena laikā- gan emocionālā ziņā, gan skanējuma ziņā, gan publikas atsaucības ziņā. Pēc koncerta dzirdot uzmundrinošus vārdus no klausītāju puses, arī latviešu valodā, viss koris bija gandarīts par paveikto darbu. Ikviena dziedātāja atzina, ka tas vien ir tā vērts, tik tālu doties no mājām, lai varētu sniegt prieku klausītājiem, kuriem interesē tas, ko mēs darām. Dzimšanas dienas vakara turpinājumā, kopīgi pagatavojām vakariņas un apēdām pašu gatavoto kūku.

Mūsu ceļojums strauji tuvojās beigām, bija atlikuši tikai trīs koncerti- Erlinsbahā baznīcā, Luhingenā, un Rorbahā. Dodoties uz pēdējo koncertu mums bija iespēja vairākas stundas pastaigāties pa apbrīnojami skaisto Lucernas pilsētu, Šveicē. Atrodoties tur, likās, ka esam tādā kā ieplakā, jo visapkārt bija vērojami kalni- brīnišķīgs skats. Mūs pārsteidza ne tikai daba, bet diemžēl arī cenas. Tas tiešām bija pārsteigums. Tobrīd novērtējām Latviju daudz vairāk, jo Latvijā nevajag 4 latus, lai nopirktu tik vienkāršu lietu kā hamburgeru, bet tas jau būtu cits stāsts. Lucernā atradāmies dienā, kad vietējiem iedzīvotājiem ir nacionālā brīvdiena, par godu Visu Svēto dienai, ielas bija ļaužu un saules pilnas, un mēs varējām izbaudīt šīs pilsētas burvību. Pēdējie koncerti tika aizvadīti godam, jau atkal tika iegūtas fantastiskas emocijas, satikti sen neredzēti kora draugi, visā visumā- brīnišķīgi pavadīts laiks. Atpakaļceļā mums tika dota iespēja apskatīt arī Štutgarti, kur satikām „Tonikas” bijušo dziedātāju Guntu Cēsi, kas savu pirmo skatuves rūdījumu guvusi tieši „Tonikā”, piedaloties gan koncertos, gan festivālos, gan konkursos, un tagad sekmīgi studē Štutgartes operas augstskolas maģistrantūrā.

Šīs deviņas dienas paskrēja nemanot. Iegūtās emocijas vēl ilgi uzturēsies mūsos, par to es esmu pārliecināta. Ļoti daudzas no kora dalībniecēm minēja, ka pēc šī brauciena ir ieguvušas otro elpu, ir atkal spēks doties ikdienas darbos. Šī brauciena galvenais ieguvums bija atkal redzēšanās ar mūsu ārzemju draugiem, kā arī iegūtā skatuves pieredze, iespēja sniegt cilvēkiem ieskatu par mūsu kultūru un saprast, cik tā skaista, kā tā spēj uzrunāt cilvēku sirdis ne tikai mūsu mājās, bet arī pasaulē.