Ir klāt decembris – pārdomu un gaidīšanas laiks, ar krustnagliņu smaržā ietītu un brīnuma atnākšanas priekā mirdzošu kulmināciju. Dienā, kad no Ziemassvētkiem mūs šķir vairs tikai viena neaizdegta svece Adventes vainagā – 14. decembrī, Rīgas skolēnu pils kamerkoris “Tonika” sniedza jau otro koncertu ciklā “Apex cordis”, kas sevī ietver garīgās mūzikas meistardarbus sākot no viduslaikiem līdz pat mūsdienām.

Šoreiz devāmies uz Lubānu – mazpilsētiņu Madonas rajonā. Novada iedzīvotājus vieno Aiviekstes upe, bet tā lielākais lepnums, protams, ir Lubānas ezers. Izrādās, ka tā lielums nav vienīgais Latvijas rekords, otrs – lielākās ikgadējās pīļu medības, caur zelta pīles tēlu iemūžināts arī pilsētas ģerbonī.
Pirms koncerta viesojāmies Indrānu pagastā – aizrautīgā kolekcionāra, Viļņa Strautiņa mājās “Vaidavas”. Ar interesi apskatījām akmeņu parku, kur izvietoti Latvijā atrasti, mākslīgi neapstrādāti akmeņi.
Interesants eksemplārs ir bļodakmens – vasarā, kad akmens ir aktīvs, tajā uzkrātais lietus ūdens uzlādējoties iegūst dziednieciskas īpašības. Šis ūdens, senču dziedniecības akmens un ik rīta pastaigas akmeņu alejā ir arī paša kolekcionāra stiprās veselības atslēga. “Spoku namiņā” aplūkojām paša Viļņa Strautiņa veidotās koka skulptūras, kā arī nelielus iežus no gandrīz visiem kontinentiem, vēl pietrūkstot tikai kāda Antarktīdas dabas veidojuma. Par mūsu senču dzīvi atgādināja seno sadzīves priekšmetu un darbarīku krājums. Pat no Norvēģijas atvesta krūzīte kalpojusi par iedvesmu jaunai kolekcijai – nu tā stāv blakus 670 citām no visas pasaules.
Mūsu koncerts notika Lubānas Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā. Šis dievnams izceļas ar neparastu plānojumu, jo ēkā apvienotas divas baznīcas – lielā un mazā. Vēl tam ir arī interesants torņa pulkstenis, kas redzams no visām četrām debess pusēm.
Lubānā klīst leģenda par kādu baznīcas ērģelnieku, kurš pilsētā dzīvojis 19. gadsimtā. Viņš tik ļoti mīlējis savu darbu, ka pēc nāves ik nakti cēlies no kapa, devies uz baznīcu un spēlējis, tad iedegušās arī sveces un sācis dziedāt baznīcas koris. Arī mēs apskatījām šo kapa vietu – baznīcēnu liktās, smagās akmens plāksnes vēl aizvien ir savā vietā. Lai nu kā, mēs tomēr ērģelnieku neizaicinājām, iztiekot ar savu līdzatvesto taustiņinstrumentu.
Neskatoties uz vietējās avīzes kļūdaini iespiesto koncerta datumu, klausītāju mums netrūka – publika bija sirsnīga un atsaucīga. Kad noslēgumā aizdedzām svecītes, dziedot Kārļa Beinerta aranžēto Ziemassvētku dziesmu – “Katru gad’ no jauna”, mums piebalsoja arī vairāki klausītāji.
Jaunajā gadā koncertu ciklu noteikti turpināsim – tiksimies Valdemārpilī jau janvārī!

Dziedošā reportiere,
Evija Klūģe