7.augusts

„No pamodušās sudrabupes dzērām mēs, caur vasaru mēs gājām tvanošo, līdz horizontam pavadījām dzērves un tagad drusciņ skumsim par neko.”

/O. Vācietis/

Mazliet noguruši un tomēr laimīgi esam sagaidījuši nometnes pēdējo dienu. Vēl tikai rūpīgi jāsakārto telpas un jādodas pēdējā izbraucienā aplūkot Kurzemes dabas pērles. Šķiet brīnišķīgākais Vandzenes dižakmens – gaišais, stūrainais milzis veiksmīgi nogūlies pļavā un ir saredzams no liela attāluma. Pavada laiku kopā ar pāris kokiem un krūmājiem, kuri viņam ir piekļāvušies klāt un to saknes ir ļoti tuvu akmens sāniem vai varbūt pat zem tā. Uzrāpjoties uz akmens, var sekmīgi vērot dzimtās zemes plašumus tuvākajā apkārtnē. Un mazliet skumīgi skan Imanta Kalniņa dziesma „Visskaistākās ogas pasaulē”. Ceļš mūs tālāk ved uz Mērsraga bāku. Jūras krastā rakstām savu pēdējo šīs nometnes vēstuli, liekam to pudelē un ar laimes vēlējumiem un S. Mences dziesmu „Saules meitas sagšas raksta” pabadām to jūras viļņos.

Uz tikšanos nākamajās nometnēs un šīs nometnes noslēguma pasākumā Rīgā 25. augustā pie mums pilī.